Ko es novēroju, daba mainās.
Tā nekad nav vienāda — katru dienu dabā notiek pārmaiņas. Ir saulainas dienas, ļoti tveicīgas dienas, lietainas dienas, apmākušās dienas utt.
Bet kāpēc tad es cenšos vienmēr būt vienāda — smaidīga, savākta, sakopta? Galvenais, lai labs garastāvoklis utt.
Tā taču ir necilvēcība pret sevi… tā ir sevis mocīšana — būt perfektai, būt pareizai, būt atbilstošai.
Kuram? Kam atbilstošai? Kurš vispār izdomāja šos likumus? Vai tu par to aizdomājies?
Īpaši sievietēm — mēs esam tik dažādas katru dienu.
Ir dienas, kad gribas raudāt. Ir dienas, kad enerģija plūst pāri pārēm. Ir dienas, kad gribas noslēgties no visas pasaules utt.
Bet mēs, kā roboti bez dzīvības enerģijas, katru dienu cenšamies būt vienādas. Tas vienkārši nav iespējams.
Tas sagrauž tevi no iekšpuses, un tad tu salūzti. Diemžēl, reizēm salūzti tā, ka pat “krutākās” medicīniskās zāles vairs nespēj palīdzēt…
Atgriezties pie sevis — tas ir atgriezties pie savas īstās dabas.
Nomest to sasodīto masku un būt sev pašai.
Ar visām ēnām. Ar visiem zirnekļiem. Ar visiem taureņiem. Ar visu gaismu.
Pieņemt to, ka šodien jūtos iztukšota — un tas ir OK. Šodien es tā jūtos.
Vai tu nejūties nogurusi no tā, ka visu laiku mēģini būt pareiza?
Katru dienu jāpierāda sava vērtība, veicot “svarīgos”, “pareizos” uzdevumus.
Bet — ja es gribu veikt uzdevumus, kas atbilst man, un sajusties vērtīga arī tad?
Manuprāt, tas būtu ļoti skaists mirklis.
Kas notiktu, ja mans instinkts uzvarētu?